Grāmatu vēsture Latvijā un pasaulē

Grāmatu var uzskatīt par iespieddarbu, kuras vēsture ir aizsākusies jau pirms ļoti daudziem gadiem.

Vārds „grāmata” ir cēlies no sengrieķu valodas. Pašā sākumā par grāmatu tika uzskatīti tikai un vienīgi svētie raksti, lai gan grāmata nozīmēja mācīšanu lasīt, rakstīt un zināšanas kopumā.

Sākot no 15. gadsimta vārds „grāmata” jau pilnīgi visiem cilvēkiem saistījās ar iespieddarbu kopumu, un šis jēdziens ir saglabājies līdz pat mūsdienām.

Domājams, ka daudziem būs diezgan grūti noticēt, ka atstarpes tekstā ir tikai nesens mūsdienu izgudrojums, jo senajiem romiešiem, sengrieķiem un citām tautu kultūrām bija raksturīga rakstīšana bez atstarpēm. 7. gadsimtā tika ieviesta tradīcija lietot atstarpes, pateicoties vairākiem īru mūkiem.

Liela nozīme grāmatu vēsturē ir Johanam Gūtenbergam (1398 – 1468), kurš tiek uzskatīts par grāmatu iespiešanas tehnoloģijas ar metāla burtiem atklājēju Eiropā.

Ikvienam no mūsu laikmeta iedzīvotājiem šķiet pilnīgi normāli, ka uz grāmatas tiek uzrakstīts nosaukums, autors, izdevniecība un izdošanas gads, taču pašu pirmo reizi uz grāmatas tas viss tika uzrakstīts 15. gadsimta vidū (1463. gadā). Bija vajadzīga gandrīz pusotra tūkstošgade pēc grāmatu izgudrošanas, lai kaut ko tādu (autoru, izdevēju, izdošanas gadu) uzrakstītu uz grāmatas.

Interesanti ir arī tas, ka arī lappušu numuri tika ieviesti tikai 16. gadsimta sākumā.

Gribas pieminēt arī to, ka brīdī, kad bija sākusies grāmatu izdošana, izdevuma iesējuma izgatavošana nebija tipogrāfijas darbinieku pienākumos. Liekas neticami, bet pircējam pašam bija jāiet pie grāmatu iesējēja un jāpasūta vāki vēlamajai grāmatai, kā rezultātā vāki bija atkarīgi no pircēja vēlmēm, gaumes un finansiālās situācijas.

Grāmatu apvāki pirmo reizi parādījās tikai 19. gadsimta vidū. To galvenais uzdevums bija pasargāt grāmatu no bojājumiem un netīrumu iekļūšanas transportēšanas laikā, taču ar laiku grāmatu vāki sāka kalpot kā informācijas vieta par grāmatas autoru, nosaukumu un kā pievilcīgāks, krāšņāks un piesaistošāks izdevums.

Grāmatu vēsture Latvijā parasti tiek saistīta ar 13. gadsimta sākumu, konkrētāk, ar 1203. gadu, kad ir ziņas par pirmo droši zināmo grāmatu Latvijas teritorijā.

Laika posmā no 1225. līdz 1227. gadam tika sarakstīta pirmā grāmata Latvijas teritorijā. Šīs grāmata bija Indriķa Livonijas hronika. Šī hronika aptver laika posmu no 1180. gada līdz 1227. gadam. Iespējams, ka hronika sarakstīta Rīgā Alberta uzdevumā.

Grāmatu iespiešana Rīgā sākās apmēram 120 gadus pēc Gūtenberga atklājuma.

  1. gadā Latvijā tika izveidota pirmā grāmatu iespiestuve, kas tajā pašā laikā kalpoja arī kā pirmais poligrāfijas uzņēmums visā Latvijas teritorijā. Pēc Rīgas rātes aicinājuma to uzņēmās kāds holandietis vārdā Nikolajs Mollīns, kurš ieradās Latvijā no Antverpenes. Antverpene – lielākais Eiropas grāmatniecības centrs.

Nikolajs 38 gadu laikā izdeva apmēram 200 iespieddarbu pārsvarā vācu un latīņu valodās, tā kā var teikt, ka Nikolaja devums Latvijai un tās kultūrai ir ļoti liels.

Īpaši gribas izcelt pirmo latviešu valodā iespiesto grāmatu (tā saukto luterāņu rokasgrāmatu), kuru iespieda 1615. gadā. Šī luterāņu rokasgrāmata sastāv no trīs atšķirīgi un atsevišķi noformētiem darbiem: „Evaņģēliji un epistulas”, „Enhidrijs” un „Psalmi un garīgas dziesmas”.

  1. gadā tika izdota pirmā latviešu valodas vārdnīca „Lettus”, kuras autors ir Georgs Mancelis. Georgs bija vācbaltiešu cilmes latviešu literāts un valodnieks. Georgs uzlaboja arī latviešu rakstu valodu, liekot pamatus latviešu valodas vecajai ortogrāfijai.
  2. gadā tika izdota pirmā vēstures grāmata par latviešiem „Historia Lettica”, kuras autors ir P. Einhorna.
  3. gadsimta beigās E. Gliks pirmo reizi iztulkoja pilnā apjomā Bībeli latviešu valodā.
  4. gadā tika izdota pirmā laicīgā latviešu ābece, kura tika sastādīta, pateicoties G. F. Stenderam.
  5. gadsimta sākumā tika izdoti pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *